» Vecākiem

Maziem mirkļiem ir liela nozīme:

LR Labklājības ministrijas iniciētā projekta „Maziem mirkļiem ir liela nozīme” ietvaros izstrādāts e-buklets, kurā apkopotas 1000 idejas, kā kvalitatīvi pavadīt laiku ar bērniem no 0 līdz 18 gadu vecumam. Šo materiālu var brīvi lejupielādēt saitē https://goo.gl/quz9k4.

Padomi vecākiem rotaļās ar bērnu:

Ikviens vecāks vēlas, lai viņa bērns būtu zinošs, atjautīgs un radošs. Jau no piedzimšanas sākas un visu mūžu norit izziņas un mācīšanās process. Pirmā pieredze, apgūstot jaunas zināšanas, ietekmēs turpmāko attieksmi pret mācīšanos, tādēļ svarīgi to padarīt bērnam patīkamu, rosinošu un atbalstošu.

Pasniedz mācīšanos kā rotaļu. Pirmā mācīšanās notiek tieši caur rotaļām – bērna zinātkāre ir dabīga motivācija, kas veicina vēlmi izpētīt apkārtni un paveikt jaunus darbus. Pētījumos par bērnu smadzeņu darbību atrastas sakarības starp tādām emocijām kā ziņkārība, jaunatklāsmes prieks un motivācija. Zinātkāre par pasauli, iniciatīva un problēmu risināšana, uzmanības noturība un neatlaidība ir tikai dažas no prasmēm, ko iespējams attīstīt ar rotaļām. Piemēram, mudini bērnu saskaitīt ābolus, serdes, kastaņus u.tml.
Piedāvā aizraujošus un interesantus uzdevumus. Ar saistošiem materiāliem var noturēt bērna uzmanību pat tad, ja to izpilde sagādā grūtības. Piemēram, aicini sameklēt attēlā kādu konkrētu elementu (zīles, mākoņus, burtus – jebko, kas varētu uzrunāt Tavu bērnu).
Nodrošini bērnam viņa vecumam atbilstošus uzdevumus.Ļauj bērnam apzināties, ka viņš ir spējīgs un talantīgs, piemeklējot vecumam un attīstības līmenim piemērotu aktivitāti.
Sniedz precīzu uzdevuma paskaidrojumu.Paskaidro bērnam uzdevumu vienkāršiem vārdiem, noteikti dod iespēju uzdot jautājumus un sniedz atbildes uz tiem. Vienmēr pajautā sev – kā es vislabāk apgūtu šo uzdevumu?
Dod pietiekami daudz laika uzdevuma izpildei.
Nesteidzini viņu. Dažkārt bērnam jāatkārto viens un tas pats uzdevums vairākas reizes, līdz viņš to iemācās. Ļauj, lai bērns priecājas par procesu!
Ļauj darboties patstāvīgi. Ņem vērā, ka – nozīmīga ir iespēja darboties savā nodabā, bez pieaugušo vadības un kontroles. Nerauj ārā no rokām zīmuli vai lapu, nogaidi, kamēr bērns pats to noliek malā. Palīdzi vien tad, ja bērns to lūdz. Tas veido patstāvību un sniedz ieguldījumu bērna pašvērtējuma paaugstināšanai.
Priecājies par bērna panākumiem. Pētījumi apliecina – jo vairāk vecāki priecājas par sava bērna jaunatklājumiem un paveikto, jo labāk jaunā informācija paliek bērna atmiņā. Uzsmaidi, uzliec roku uz pleca vai izsaki atzinību vārdiski!
Ieklausies bērna idejās. Uzklausi bērna viedokli, jo tas veicinās pieaugušā un bērna savstarpējo sadarbību un palīdzēs mazajam sekmīgāk izpildīt uzdevumu. Ja bērns ierosina doties pastaigā pa pilsētu vai iztēloties kādu situāciju, konkrētu tēlu vai varoni, piekrīti viņa idejām!
Atbalsti bērna centienus.Pat ja bērnam neizdodas izpildīt aktivitāti, atbalsti viņu procesā, jo rezultāts ir tikai daļa no mācīšanās procesa. Šādā veidā iedrošināsi un mācīsi bērnu pārvarēt grūtības. Izsaki atbalstu vienkāršiem vārdiem, piemēram: „Tev labi izdevās!”
Dalies savā pieredzē.Runā ar bērnu par to, kā Tu apgūsti ko jaunu. Pastāsti, ko esi iemācījies, lai veiktu savus darba pienākumus. Stāsti, kā tiki galā ar grūtībām. Bērnam ir svarīgi justies līdzvērtīgam! Dalies pieredzē, kā pirmo reizi mācījies rakstīt, skaitīt, veidot no pīlādžiem krelles, svilpītes no pienenēm vai gatavot brokastis. Stāsti, kā juties tajā brīdī un cik liels bija gandarījums, kad tiki galā ar uzdevumu!

Paturi prātā, ka jaunas informācijas un prasmju apguve ir arī iespēja būt kopā ar bērniem. Ar rotaļām un interesantiem uzdevumiem var iegūt ne tikai zināšanas, attīstīt uzmanību un radošo domāšanu, tā ir pilnvērtīga laika pavadīšana! Tādā veidā Tu sniedz ieguldījumu tālākajās vecāku – bērnu attiecībās. Kopīgās aktivitātes izglīto gan bērnus, gan vecākus, tāpēc spēlējiet spēles, skatieties un lasiet grāmatas, kā arī pildiet ikdienas mājas darbus kopā.”

Padomi vecākiem bērna valodas attīstībai:

12-18 mēnešos
Sarunājoties ar bērnu, lietojiet vienkāršus un gramatiski pareizus teikumus, neatdarinot maza bērna runu.
Rādiet bērnam bilžu grāmatas, stāstiet par attēlos redzamo.
Vērojiet vai bērnam interesē krāsas un formas.
Meklējiet palīdzību, ja;
– bērns pārstāj sarunāties.
– viņa runa neturpina attīstīties vai pat pasliktinās
Līdz 2 gadu vecumam
Bagātiniet bērna vārdu krājumu.
Izskaidrojiet vārdus ko viņš nesaprot.
Atkārtojiet pareizi vārdus, kurus bērns izrunā nepareizi
Meklējiet palīdzību, ja;
Bērns lieto tikai dažus vārdus.
Bērna runa ir ļoti neskaidra, nesaprotama.
Viņš nemāk sasaistīt kopā divus vārdus tā, lai veidotos frāze.
Līdz 3 gadu vecumam
Māciet bērnam stāstīt stāsiņus, palīdziet viņam izskaidrot viņa domas un sajūtas
Meklējiet palīdzību, ja;
Bērna runa joprojām ir neskaidra un nesaprotama,
Bērns lieto tikai dažus darbības vārdus, neizmanto īpašības un apstākļa vārdus,
Nelieto daudzskaitli,
Neprot veidot vienkāršus teikumus
Līdz 4 gadu vecumam
Rādiet bērnam, ka jūs lasāt.
Lasiet un kopā veidojiet stāstiņus, atstāstiet fragmentus. Šādā veidā jūs rosināsiet bērna pozitīvu attieksmi pret lasīšanu un valodu.
Meklējiet palīdzību, ja;
Bērnam ir grūtības iesākt teikumu vai viņš atkārto tikai atsevišķus vārdus.
Viņš lieto īsus teikumus vai jauc vārdu kārtību teikumā.
Valoda ne vienmēr ir saprotama.
Bērns nevar pastāstīt par vienkāršiem, neseniem notikumiem.

Labvēlīgas adaptācijas nosacījumi

Vecākiem pašiem ir jāsajūt piemērotākais brīdis, kad vest savu mazuli uz dārziņu. Kad bērns sāk iet bērnudārzā, pieaugušie ne vienmēr novērtē, cik viņam tas ir nopietni. Psihologu ieteikumi, ko nekādā gadījumā nevajadzētu darīt, gatavojot bērnu dārziņa apmeklēšanai:

nestāstiet bērnam, vai viņam dzirdot, ar kādu nepārrunājiet savas bažas par to, kā mazulis iejutīsies bērnudārzā;
nesakiet bērnam, ka viņam nevajag raudāt, nevajag uztraukties, nevajag baidīties;
nebaidiet bērnu ar dārziņu, akcentējot viņa uzmanību uz to, ka tur jau viņam neļaus tā darīt, ka tur viņam “parādīs”.

Ļoti svarīgi ir sagatavot iestāšanos bērnudārzā, jo tā ir bērnam pirmā īstā šķiršanās no mātes.

Atstājot atvasīti bērnudārzā, noteikti pasakiet – es tev nākšu pakaļ!

Lielas problēmas parast nerodas, ja bērna pasaule sākas ar uzticēšanos un mīlestību, ko viņš saņem no ģimenes un sniedz viņiem pretī. Ja bērns, mājās rotaļājoties, vairākkārt ir pārliecinājies, ka mammu uz laiku var atstāt citā istabā un viņa nekur nepazudīs, viņš būs drošāks, palikdams bērnudārzā. Vai bērns var justies droši un labi bērnudārzā, ir atkarīgs no tā, vai vecāki viņu ir stimulējuši spēlēties ar vienaudžiem, iesaistīties kontaktos ar citiem pieaugušajiem, sarunāties.

Mazam bērnam ir grūti pielāgoties pie dzīves kārtības izmaiņām, tādēļ adaptācijas periodā ir jāatbalsta bērna ieradumi, kas var būt ļoti atšķirīgi. Bērni, kuriem jau mājās ir izveidotas iemaņas darboties ar priekšmetiem, rotaļāties, arī bērnudārzā vieglāk novēršas no saviem pārdzīvojumiem un iesaistās rotaļās.

Pirmajā bērnudārza laikā, bērniņš jūt pret to uzticību, ja:

viņš labi saprotas ar audzinātāju un var droši veltīt viņai daļu pieķeršanās, ko jūt pret vecākiem;
skaidri zin, kur māte ir laikā, ko viņš pavada dārziņā, un nav par viņu nobažījies; viņš droši zin, ka mammu vakarā satiks.

Pozitīvas audzināšanas pamatprincipi

TU VARI BŪT CITĀDS.
TU VARI KĻŪDĪTIES.
TU VARI PAUST NEGATĪVAS EMOCIJAS.
TU VARI GRIBĒT VĒL.
TU VARI TEIKT “NĒ”, TOMĒR NOTEICOŠAIS VĀRDS IR MAMMAI UN TĒTIM.

Šie pieci principi ļauj bērnam brīvi attīstīt savas spējas un talantus. Ja lietosiet tos pareizi, kopā ar dažādiem pozitīvās audzināšanas paņēmieniem, jūsu bērns izkops veiksmīgai dzīvei nepieciešamās iemaņas – spēju piedot sev un citiem, uzticēšanos un atklātību, māku gaidīt gandarījumu, pašapziņu, pacietību, neatlaidību, sevis un citu cienīšanu, atsaucību, līdzjūtību, paļaušanos uz saviem spēkiem un spēju justies laimīgam. Lietojot šos principus Jūs ne tikai būsiet gandarīti, ka darāt tieši to, kas vajadzīgs, bet zināsiet arī to, ka ar jūsu palīdzību bērni spēs sev radīt tādu dzīvi kā iecerējuši!

Bērns iepazīst savu ķermeni

Tam, ka bērns aiztiek savus dzimumorgānus, nav nekāda sakara ar seksuālām vīzijām. Bērna rotaļāšanās ar saviem dzimumorgāniem vislielāko apmulsumu un šaubas, kā uz to pareizi reaģēt, rada pieaugušajos. Īpaši gadījumos, kad bērns to dara publiskā vietā – bērnudārza grupiņā, skolā. Vecāki un pedagogi ir kutelīgā situācijā: aizrādot riskē mazo aizvainot un sabiedēt. Savukārt nepievērst uzmanību, it īpaši, ja tas notiek citu bērnu klātbūtnē, arī nešķiet pareizi. Vai masturbējot bērns var fiziski sevi savainot? Vai visos gadījumos to var uzskatīt par normālu sava ķermeņa izzināšanas procesu?Dzimumorgāni nav sliktāki kā ausis. Ir normāla parādība, ka bērnu interesē savi dzimumorgāni. Ar lielu interesi viņš iepazīst ārējo pasauli un arī – pats sevi. Īpaši aktuāli tas ir 3-5 gadu vecumā, kad bērns identificējas ar sava dzimuma vecāku. Tas ir vecums, kad bērni pastiprināti pievērš uzmanību dzimumatšķirībām – «kāds esmu es, un kāds ir tas otrs». Viena divu gadu vecumā bērns atklāj, ka ir atšķirības starp zēniem un meitenēm, un ar to interese beidzas, un nākamais solis ir – saprast, ar ko īsti zēni un meitenes atšķiras. «Ir normāli, ka bērni šajā vecumā aplūko savus dzimumorgānus, demonstrē tos citiem, pieskaras tiem. Šos orgānus bērni uztver tāpat kā citus – ausis, galvu, rokas, kājas. Ļoti labi būtu, ja arī pieaugušie ar savu attieksmi šajā brīdī izrādītu, ka dzimumorgāni nav nedz sliktāki, nedz labāki kā jebkuri citi orgāni.»Vai ir kādas robežas, kuras pārkāpt bērnam vajadzētu aizliegt?«Aplūkojot un sākot spēlēties ar dzimumorgāniem, bērns atklāj, ka tas ir patīkami. Iespējams, uz šīm patīkamajām sajūtām biežāk koncentrēsies bērns, kuram ir problemātiskas attiecības ar pieaugušajiem – varbūt viņi saņem pārāk maz uzmanības un tad atrod sev kādu mazu prieciņu, baudu, kas šo uzmanības trūkumu kompensē.»Vai tas nozīmē, ka vairāk masturbē bērni, kuriem ir emocionāls diskomforts?

«Iespējams, biežāk ar to aizraujas bērni, kuriem pietrūkst pozitīvo emociju. Bērni, kuri biežāk ir stresā.»

Kā pieaugušajam pareizi rīkoties, ievērojot, ka bērns masturbē?

«Pirmkārt, pieaugušajiem pašam jābūt skaidrībā, kādas izjūtas redzētais viņos izraisa – vai tās ir bailes vai dusmas, vai apmulsums, jo pieaugušo izjūtas ir cieši saistītas ar to, kā notiekošo uztvers bērns. Pirmsskolas vecumā bērnam vēl nav attīstījušās kauna jūtas, līdz ar to velti gaidīt, ka viņš sakautrēsies. Pieaugušajiem vajadzētu būt taktiskiem – skaļi neapsaukt bērnu, nepārmest, nelikt pārtraukt to darīt. Protams, to vajadzētu regulēt – nedrīkst bērnam ļaut to darīt vienmēr un visur. Ar bērnu ir jāizrunājas: mēs publiski netīrām zobus, nepārģērbjamies, tāpat nedarbojamies ap dzimumorgāniem.»

Psihoterapeite L.Rutka uzskata, ka svarīgi ir saprast, kādu izjūtu vadīts bērns to dara. Vajadzētu bērnam pateikt, ka tas nav ne labi, ne slikti, bet to nedara citu cilvēku klātbūtnē. Galvenais ir – nelikt justies bērnam vainīgam. Un pretēji – neļaut sajust, ka ar to viņš var kontrolēt situāciju – piemēram, nobiedēt mammu vai grupiņas audzinātāju.

Vai bērns masturbējot var nodarīt sev pāri?

Bērnu ginekoloģe I.Auziņa teic: «Saslimšanu masturbācija nevar provocēt, taču var būt sekundāra rakstura slimības – piemēram, berzējot dzimumorgānu rajonu, var «ieberzēt» kādu infekciju vai iebāzt svešķermeni. Gadījumos, kad pieaugušie ievēro, ka bērns regulāri masturbē, vēlams tomēr konsultēties ar bērnu ginekologu vai urologu, jo teorētiski ir iespējams, ka to izraisa kāda attīstības anomālija, iekaisums vai spalīši. Iemesli, kāpēc bērns sāk masturbēt, var būt gan normāli, gan problemātiski.

Kāpēc bērnā rodas šāda vēlēšanās?

Varbūt, ka tas ir tikai patīkamo sajūtu dēļ, ko bērns, izzinot savu ķermeni, ir ievērojis, tas ir normāli. Taču mēdz būt, ka masturbējot bērns «risina» attiecību problēmas, par kurām vecākiem pat neienāk prātā. Tipisks ir gadījums, kad ģimenē rodas otrs bērns – uzmanība pēkšņi vairāk tiek novirzīta uz mazuli, un, ja vecākais bērns līdz tam ir bijis uzmanības centrā, tas var radīt aizvainojumu, stresu. Bērns kļūst dusmīgs, ka viņu tik daudz vairs nečubina, un sāk nodarboties pats ar sevi.»

Svarīgi ir zināt, ka bērna masturbēšanai nav it nekādas saistības ar seksuālām vīzijām, vai to, ko viņš paklusām noskatījies vecāku guļamistabā. Šajā vecumā bērniem tas nav aktuāli. I.Auziņa: «Uzbudinājums rodas no centrālās nervu sistēmas, dzimumorgāni ir tikai šā uzbudinājuma lokalizācija. Ja bērns šīs izjūtas ir «atradis», tad viņš tās izmantos. (Raksts no diena.lv)

Kā bērnu iemācīt lietot podiņu?

Vispirms paši tieciet skaidrībā, vai gribiet gaidīt, kad bērns pats gribēs izpaust savas vajadzības un atteiksies no autiņbiksītēm, kas var ilgt pat līdz 4 – 5 gadu vecumam, vai gribat pielikt pūles, un ietaupot līdzekļus, iemācīt viņu prasīties uz poda agrāk. Pieradināšana pie poda ir arī finansiāls jautājums, jo autiņbiksītes jums izmaksās līdz 500-600 EUR gadā.
Ja mācīsiet bērnu izmantot podu pēc 2 gadu vecuma, jums tas prasīs īsāku laiku un mazāk pūļu, bet mācot agrāk, pēc gada vecuma, jūs varat ietaupīt, vienlaikus ļoti veicinot bērna patstāvību.
Ja izlemjat viņu mācīt, ievērojiet, ka ir svarīgi panākt, lai bērns labprāt pakļaujas jūsu vadībai un tanī pašā laikā nejūtas piespiests. Panākumu atslēga ir izvērtēt bērna gatavību un panākt labprātīgu līdzdalību, viņu draudzīgi pamudinot, nevis piespiežot. Ja jūs daudz nodarbojaties ar bērnu un ietaupīt līdzekļus jums šķiet svarīgi, kad bērns sāk patstāvīgi sēdēt, parasti pēc 7 mēnešu vecuma, varat sākt mēģināt “noķert” vēdera izeju. Ja šinī vecumā bērns ir ar mieru pāris minūšu mierīgi pasēdēt uz poda un paretam arī tajā kaut ko iztaisa, tad ziniet, ka jums ļoti veicas. Esat par to patiesi priecīga. Pat ja jums veiksies, lielākā daļa bērnu līdz gada un divu līdz piecu mēnešu vecumam nespēj apzināti aizturēt vēdera izeju un urinēšanu un savu vajadzību izpaust vecākiem, tomēr daži to apgūst jau pēc gada vecuma. Dažiem bērniem vēders iziet reizi dienā noteiktā laikā, tiem iemācīt prasīties uz poda ir vieglāk nekā bērniem, kam vēdera izeja ir vairākas reizes dienā un neregulāra. Jums vieglāk veiksies tad, ja bērns būs iemācīts būt nedaudz pacietīgs un pakļausies jūsu vadībai citās jomās, piemēram, pēc jūsu lūguma savāks savas mantiņas, patstāvīgi ēdīs un ies gulēt.
Nemēģiniet sākt attīstīt bērna pacietību un paklausību viņu sēdinot uz poda! Lielākajai daļai bērnu pēc tam, kad viņi ir iemācījušies piecelties un staigāt, kur acis rāda, nepatīk garlaicīgi un šķietami bezjēdzīgi sēdēt uz poda, tāpēc viņi izrāda savu neapmierinātību kā nu prot.
Sākumā bērns nesaprot, ko jūs no viņa gaidāt. Ja jūs uz viņu dusmosieties un spiedīsiet ilgi sēdēt, viņam radīsies liela nepatika pret visu ar podu saistīto, jo viņš visu apzināto mūžu ir patīkami atvieglojies autiņbiksēs. Mierīgu un klausīgu bērnu var iemācīt prasīties uz poda daudz ātrāk un ar mazāk pārdzīvojumiem nekā niķīgu, bet tas ir audzināšanas jautājums.
Ja nespējat bez dusmām panākt, ka bērns pāris minūtes pasēž uz poda, tad labāk atlieciet savus mēģinājumus uz pāris mēnešiem – cerībā, ka pa to laiku spēsiet mainīt bērna attieksmi pret jūsu vadību un podu. Nepatīkamas atmiņas bērnu noskaņo pret poda lietošanu uz ilgu laiku.
Podu nolieciet noteiktā, bērnam pieejamā vietā, piemēram, pie vannas istabas durvīm tikai tad, kad būsiet nolēmuši bērnu pie tā radināt.
Neļaujiet ar to rotaļāties. Kad bērns tam tuvojas, lieciet viņu uz tā un izrādiet, cik ļoti jūs iepriecina tas, ka bērns vēlas uz tā sēdēt. Bērni ar interesi vēro un labprāt atdarina pieaugušos. Ja bērnam pēc pusotra gada vecuma parādīsiet, ka paši lietojat lielo podu, un liksiet saprast, ka tas ir jūsu, bet bērnam ir pašam savs, mazais, viņš, iespējams, labprāt jūs atdarinās.
Ir svarīgi izvēlēties pareizo laiku. Parasti bērni čurā tūlīt pēc pamošanās, kad tikko sāk staipīties un 30 – 40 minūtes pēc tam, kad ir kārtīgi padzērušies. Šie ir piemērotākie brīži, lai viņu liktu uz poda, ne ilgāk par pāris minūtēm, lai viņam neapnīk.
Dariet visu iespējamo, lai viņš uz poda justos ērti. Izdomājiet kādu mierīgu, bet saistošu nodarbību, kas ļautu atslābināties, piemēram, parādiet viņam ”poda grāmatiņu” – attēliem bagātu enciklopēdiju, kuru rādiet tikai tik ilgi, kamēr viņš mierīgi sēž. Tiklīdz viņš ceļas augšā, grāmatu nolieciet. Varat viņam arī rādīt ilūzijas – tutū – ir! Piemēram, pulksteni, krelles, vai gredzenu paslēpjot saujā un atrodot. Padziediet viņam, mīlīgi pašūpojiet rociņu vai kājiņu – aijā, aijā – rociņa!. Kamēr bērns uz poda nebūs mierīgs un atslābis un tikai domās, kā ātrāk tikt prom, viņš nečurās.
Raugieties, lai bērns sēž, līdz jūs viņam ļaujat celties. Ja bērns mēģina piecelties ātrāk, sakiet, lai vēl drusku pasēž, pavisam mazu mirklīti. Kaut kā viņu ieinteresējiet, un tad sakiet – nu labi, tagad celies. Tam ir jābūt vienīgi jūsu lēmumam, citādi viņš visu laiku būs nemierīgs un mēģinās tikt prom.
Nav vērts viņu aizkavēt ilgāk par 3 – 5 minūtēm. Tad labāk 10 – 15 minūtes fiziski kustoties ar viņu intensīvi parotaļājieties un lieciet, lai viņš atpūšoties pasēž vēlreiz. Ilgāk par piecpadsmit minūtēm sēdēt uz poda nav ieteicams veselības apsvērumu dēļ. Uz poda sēdošam bērnam varat iedot padzerties.
Ja bērns pačurā, parādiet, ka podā tiešām ir upīte, kas jūs ļoti iepriecina. Bērniem ļoti patīk palīdzēt podiņu izliet lielajā podā un pašiem noraut ūdeni. Ja bērns nepačurā, neizrādiet savu neapmierinātību, lai neradītu spriedzi.
Bērniem parasti nepatīk slapjas drēbes, tāpēc bērnam, kas līdz 2 gadiem nav iemācījies čurāt podā, varat radīt apstākļus, kas viņam palīdzētu ātrāk saprast, ka tā atviegloties ir patīkamāk. Neuzvelciet viņam autiņbiksītes un ļausiet sajust, ka piečurātas drēbes ir nepatīkamas. Bērns sākumā spēcīgāk izjūt piečurātas bikses, kā vajadzību atviegloties, tāpēc viņš biežāk sāk izpaust savu neapmierinātību jau pēc tam, kad ir atvieglojies un to kārtīgi apjautis. Viņš tā dara ar vislabākajiem nodomiem. Ja jūs viņu rāsiet, viņš nesapratīs par ko. Ja mudināsiet sēdēt uz poda un par centieniem slavēsiet, viņš pāris mēnešu laikā iemācīsies prasīties pirms apčurājies.
Ja bērns bieži ir sauss vairāk kā 2 stundas, viņa urīnpūslis spēj uzkrāt pietiekami urīna, lai būtu vērts viņu mācīt, jo, ja viņš dzer pietiekami, ik pēc 2 stundām pūslim ir jābūt pilnam un bērnam būtu jāsāk just vajadzību čurāt. Tad pamanot, ka viņš ilgāku laiku nav čurājis, jūs varat viņu apsēdināt uz poda, cerot, ka viņš pačurās. Tā viņš pieradīs atviegloties arī podā. Bet paies vēl pāris mēnešu, līdz viņš pārstās čurāt biksēs un sāks prasīties.
Kad vecākiem bija jāmazgā autiņi, lielākā daļa bērnu iemācījās čurāt podā tūlīt pēc gada. Tagad, kad ir pieejamas autiņbiksītes, vecākiem nav savām rokām jāpūlas un viņi nav vairs tik uzstājīgi, tāpēc bērni pierod pie poda aizvien vēlāk un negribīgāk. Bet tas ir vecāku neatlaidības trūkums, nevis autiņbiksīšu vaina.
Savā ziņā bērna radināšana pie podiņa ir tests. Patiesībā svarīgākā jau nav prasme vai neprasme lietot podiņu, bet gan bērna audzināšana vispār. Ja tā norit pareizi, bērns ikvienas iemaņas apgūst viegli.

(Sagatavots pēc A. Žeigura http://www.bernuarsts.lv/index.php?T=12)

Bērnu literatūra – kādas grāmatas lasīt kopā ar bērniem

Kad sākt lasīt grāmatas kopā ar bērnu?
Atbilde nav viennozīmīga. No vienas puses, jo agrāk bērns iepazīs grāmatu pasauli, jo ātrāk iemīlēs to un iemācīsies klausīties. No otras puses pusgadu vecs bērns vēl īsti nesapratīs izlasīto. Vai ir vērts apsteigt notikumus? Bet kāpēc gan nē! Šobrīd ir pieejamas grāmatas pavisam mazajiem, kur ir nedaudz vienkārša, interesanta teksta un krāsaini, koši, saprotami attēli. Labi, ja teksts ir dzejas veidā un vārdi atkārtojas. Bērns mācās klausīties, iepazīst intonāciju daudzveidību. Bērniem ļoti patīk ritmiski, poētiski teksti. Divu gadu vecumā jau jāpāriet uz cita veida grāmatām. Šajā vecumā parasti bērni ir kustīgi un, ja ar grāmatu lasīšanu nav saskāries agrāk, tad var būt problēmas, sēdēt un klausīties. Grāmatas palīdz ātrāk veidoties runas prasmēm. Bērniem, kuriem ir lasītas grāmatas, ir plašāks vārdu krājums. Mūsdienu bērni sāk runāt vidēji par pusgadu vēlāk nekā tas bija pirms 20 gadiem. Viens no skaidrojumiem ir arī fakts, ka tiek mazāk uzmanības pievērsts grāmatām.
Grāmatas izvēle
Daži bērni jau trīs gadu vecumā ar prieku klausās Nezinīša piedzīvojumus, kur tai pat laikā citi ar grūtībām uztver pašas vienkāršākās, īsākās pasaciņas. Viss atkarīgs no bērna pieredzes. Ja viņam jau no mazotnes ir lasītas grāmatas un pēc tam pārrunāts izlasītais, tad ir daudz vieglāk pāriet no pasakām uz reālās dzīves stāstiem.Viens no svarīgiem faktoriem ir pašu grāmatas varoņu vecums. Ja tur runa ir par 6-7 gadu veciem bērniem, tad visticamāk, lasīt par to 2 un pat 4 gadu veciem bērniem vēl ir par agru. Lai arī bērns varbūt klausīsies ar interesi, taču daudzi notikumi netiks izprasti dzīves pieredzes trūkuma dēļ.Piemēram, populārās rakstnieces A. Lindgrēnas stāsts par Karlsonu, kas dzīvo uz jumta, apraksta 7 gadīga zēna piedzīvojumus pasakas veidā, tādēļ to izprot arī pirmsskolas bērni. Ja runājam par Lennebergas Emīla nedarbiem, tad tie saprotami un viegli paliek atmiņā tieši piecgadniekiem. Tādēļ viens no atlases kritērijiem ir pievērst uzmanību tieši aprakstīto varoņu vecumam. Jo mazāka būs mazuļa un grāmatas varoņu vecuma starpība, jo tuvāki un saprotamāki tie kļūs.Ja skatāmies pasakas, tad liekas, ka vecuma ierobežojumu tur nav. Brīnumiem un burvestībām vajadzētu patikt visiem, taču ir pasakas, kas maziem bērniem ir mazāk saprotamas.
- Mazākiem bērniem iesakām īsākas pasakas par Rausīti, kas aizbēga no vecmāmiņas, par rāceni, kuru mēģināja izraut tik daudzi u.tml. Nevajag aizmirst arī par vienkāršākiem dzejolīšiem kā, piemēram, par Lellīti Lollīti, ar kuru uzaugušas nu jau četras paaudzes.
- Trīs, četru gadu vecumā grāmatas, kas iepatikušās bērni lūdz pārlasīt vairākas reizes, līdz kamēr zi na tekstu no galvas, prot skaitīt līdzi un pat zina, kur jāpāršķir lapaspuse.Sākot no četru gadu vecuma noteikti būtu jāsāk prasīt bērna viedoklis par izlasīto, tā veidojot un formējot bērna attieksmi pret dzīvi, pārdzīvojumiem, sāpēm un attiecībām starp cilvēkiem. Tās ir svarīgas lietas cilvēka dzīvē, kuras ir jāmācās saprast. Bērni, kuriem lasa grāmatas, ātrāk aizdomājas par netaisnību un mācās gan pieņemt neietekmējamo, gan cīnīties par taisnību.
- Piecu, sešu gadu vecumā jau var pāriet uz apjomīgākiem darbiem kā stāsti par Buratino, brāļu Grimmu pasakas un citas. Bērna dzīves pieredze jau ļauj izvēlēties sarežģītākus darbus. Šajā vecumā variet kopīgi apmeklēt bērnu bibliotēku, ļaujot pašam izvēlēties grāmatas. Tas stimulē bērnu sākt pašam lasīt grāmatas.
Kā lasīt grāmatu bērnam
Ja domājat, ka pietiek bērnam tikai palasīt grāmatiņu, tad tas tā nav. Svarīgi ir saprast vai un cik daudz bērns no lasītā ir uztvēris, vai atceras galvenos notikumus. It sevišķi, ja lasāt jau garākus darbus, kas nav vienam vakaram domāti. Noteikti lasot apstājieties pie tiem vārdiem, kuru nozīmi bērns varētu nesaprast un izskaidrojiet tos. Variet lūgt nākošā dienā bērnam pastāstīt par iepriekš lasīto. Bērnam ir nevis jāgaida vakara rituāls, bet gan stāsta turpinājums. Ļaujiet pafantazēt un pašam izdomāt, kas tad varētu notikt. Ik vakara laiku arī jāskatās individuāli. Citam pietiek ar 10 minūtēm, turpretī cits var klausīties pusstundu. Bērnam jāklausās sēžot vai guļot, nevis starp skriešanām un torņu būvēšanām. Grāmata ir jaunas informācijas avots, kas bērnam tā arī jāuztver. Spēlējoties bērns klausīsies neuzmanīgi un neuztvers visu jauno. Kaut ko jau noteikti arī atcerēsies, bet lielākoties tas būs neproduktīvi iztērēts laiks.
Ja bērns negrib klausīties
Tā ir diezgan izplatīta problēma mūsdienās. Ir ļoti daudz citu izklaižu un informācijas avotu. Multiplikācijas filmas šobrīd pieejamas neierobežotā apjomā kādas tik sirds kāro. Kamdēļ sēdēt un lasīt papīra grāmatas ar statiskām bildēm, ja tur viss kustas, zib un sižets ir tieši tas pats? Tieši tāda ir to bērnu attieksme, kuru vecāki neierobežo televizora skatīšanās laiku. Cita lieta, ja televizoru atļauj skatīties tikai 15-20 minūtes dienā. Tad interese pēc jaunas informācijas neizbēgami ļaus piedāvāt bērnam grāmatu.

Sāciet grāmatu lasīšanu ar 5 minūtēm un pamazām palieliniet grāmatām veltīto laiku. Sākumā izvēlieties grāmatas ar daudz bildēm un pat 3-dimensiju attēliem.
Aizejiet kopā uz grāmatu veikalu un ļaujiet bērnam izvēlēties kādu iepatikušos grāmatu.
Nepažēlojiet savu laiku! Grāmata ļauj bērnam izprast dzīvi labāk, paplašina redzesloku, vārdu krājumu. Ja veltīsiet laiku sarunām ar bērnu par grāmatām, tad pusaudžu gados nebūs tik lielu problēmu, ka bērns neprot izrunāties.

Materiāls no – www.epadomi.lv, raksta autore Ieva Liepiņa

Pēdējais atjaunošanas datums: 22/09/2022 11:11

atpakaļ